2020. gada 10.oktobra rīts bija miglains. Es devos uz dzemdību nodaļu Siguldā, lai satiktu savu meitiņu. Iestājos nodaļā, uzsākām procedūru, sagaidījām pirmās sāpes un tad arī vīrs bija klāt.
Dzemdības bija ātras, apzinātas, es pat teiktu - skaistas.
17:09 piedzima Bernadeta. Tik skaista! Tik klusa un mierīga. Viens no mūža skaistākajiem mirkļiem bija noticis. Es biju svētlaimīga!
Un tad sākās vissliktākā dienas daļa mūžā. Es sāku noasiņot. Nu jau klāt bija anesteziologs, ārsti. Tiku iemidzināta, tika veiktas manipulācijas. Es atmodos un likās, ka viss beidzies. Bet tad tas viss tikai sākās. Ārsti jau gāja ārā no dzemdību zāles, bet es dzirdēju kā kaut kas tek. Kā atgriezts krāns. Paspēju vēl pasaukt, ka kaut kas tek. Tā atkal biju es. Pussamaņā dzirdēju, ka tiek zvanīts katastrofu centram, dzirdēju kā kliedz, lai gatavo asinis, dzirdēju vīru, kurš lūdzās, lai esmu stipra. Tālāk sekoja 6 stundu operācija, asins liešana, vairākkārtēja atdzīvināšana, dzemdes amputācija. Lai mani izglābtu, tika izlietoti 7 litri asiņu. 7 litri! Man vairs nebija palicis no sevis ne pilītes.
No rīta, kad modos, anesteziologs sēdēja līdzās. Kā viņš teica - esot saslēdzies kosmoss, lai es atgrieztos, jo pat viņam jau bija beigušies manevri manas dzīvības uzturēšanai. Tad arī viņa dežūra bija noslēgusies. Un es dzēru kafiju, kuru atnesa vecmāte Valda, kura arī negāja mājās, kamēr neesmu modusies.
Un mans vīrs, mana mazā meitiņa.. nodaļā ielaida arī lielo dēlu. Caur asarām mēs bijām kopā. Un laimīgi.
Es savu mūžu dzīvošu pateicībā visiem mediķiem, kurus satiku tajā diennaktī! Un visu mūžu es dzīvošu pateicībā saviem Asins Draugiem, kas dāvājuši man 7 litrus, lai maniem bērniem nebūtu jādzīvo bez mammas.
Mūžu pateicībā! Jūs darat svētu darbu! Jūs atgriežat tos, kam gandrīz nesanāca palikt!
Paldies! Paldies! Paldies!
Dziļā cieņā,
Laura, Valdis, Miks Gabriels un mazā Bernadeta!